- Joined
- Jun 24, 2021
- Messages
- 1,647
- Solutions
- 2
- Reaction score
- 1,758
- Points
- 113
- Deals
- 666
Fenciklidīns (PCP) un DMT
Fenciklidīns (PCP), pazīstams arī kā "eņģeļu putekļi", ir disociatīvs anestēzijas līdzeklis, kas iedarbojas uz smadzenēm un ķermeni, mainot neirotransmiteru sistēmas, īpaši glutamāta sistēmu. Tas galvenokārt darbojas kā N-metil-D-aspartāta (NMDA) receptora, kas ir glutamāta receptora apakštips, nekonkurētsīvs antagonists. Glutamāts ir galvenais uzbudinošais neirotransmiters smadzenēs, kam ir būtiska nozīme tādos procesos kā atmiņa, izziņa un uztvere.
Kad PCP saistās ar NMDA receptoru, tas neļauj kalcija joniem iekļūt neironos, kas traucē sinaptisko transmisiju. Šī iedarbība ir atbildīga par narkotikas disociatīvo iedarbību, kuras rezultātā lietotāji var izjust atrautību no realitātes, sajūtas ārpus ķermeņa vai nerealitātes sajūtu. NMDA receptoru nomākšana traucē arī maņu apstrādi, izraisot raksturīgos halucinogēnos un uztveres kropļojumus, kas novērojami PCP lietošanas laikā. Sajūtu atslēgšanās var ietekmēt redzi, skaņu un laika izjūtu.
Papildus ietekmei uz glutamāta sistēmu PCP ietekmē arī citas neirotransmiteru sistēmas, tostarp dopamīna un serotonīna. Tas palielina dopamīna izdalīšanos noteiktos smadzeņu reģionos, piemēram, nucleus accumbens, kas ir saistīts ar narkotiku atalgojuma un pastiprinošām īpašībām. Pastiprinātā dopamīna aktivitāte var veicināt eiforijas sajūtu, bet tā var izraisīt arī tādus psihozes simptomus kā murgus un paranoju. PCP veiktā serotonīna modulācija var vēl vairāk mainīt garastāvokli, uztveri un kognitīvās funkcijas.
Dimetiltriptamīns (DMT) ir spēcīgs psihedēliskais savienojums, kas dabā sastopams vairākos augos un dzīvniekos, tostarp cilvēkos, kur tas atrodams nelielos daudzumos. Strukturāli tas ir līdzīgs neiromediatoram serotonīnam un citiem triptamīniem, piemēram, psilocibīnam. Galvenā DMT iedarbība izpaužas mijiedarbībā ar serotonīna receptoriem smadzenēs, īpaši 5-HT2A receptoru. Šis receptors ir ļoti iesaistīts garastāvokļa, uztveres un izziņas regulēšanā.
Uzņemot, ieelpojot vai injicējot DMT, tas ātri šķērso hematoencefālisko barjeru, jo ir nelielas, lipofīlas struktūras. Nonācis smadzenēs, DMT darbojas kā spēcīgs 5-HT2A receptoru agonists, galvenokārt galvas smadzeņu garozā. Tiek uzskatīts, ka šo receptoru aktivizēšanās izraisa dziļas uztveres, garastāvokļa un izziņas izmaiņas, kas raksturīgas DMT pieredzei. Šie efekti ietver spilgtas vizuālas un dzirdes halucinācijas, izmainītu laika izjūtu, ego izzušanu un pieredzi, kas saistīta ar "izlaušanos" alternatīvā realitātē vai sastapšanos ar būtnēm.
Papildus 5-HT2A DMT ietekmē arī citus serotonīna receptoru apakštipus, tostarp 5-HT1A un 5-HT2C. Sarežģītā mijiedarbība starp šiem receptoriem veicina tā unikālo psihedēlisko profilu. 5-HT1A receptoru aktivizēšana ir saistīta ar garastāvokļa regulēšanu un nomierinošu iedarbību, savukārt 5-HT2C receptori ietekmē trauksmi, apetīti un garastāvokli. Vienlaicīga šo serotonīna ceļu modulācija rada intensīvu un bieži vien mistisku pieredzi, par ko ziņo DMT lietotāji.
Papildus serotonīna receptoriem DMT mijiedarbojas arī ar sigma-1 receptoriem, mazāk zināmu receptoru tipu, kas iesaistīts šūnu stresa reakcijās un neiroprotekcijā. Precīza sigma-1 receptoru loma DMT pieredzē nav pilnībā noskaidrota, taču to aktivizācija var veicināt dažus no izmainītiem apziņas stāvokļiem un kognitīvajiem efektiem. Pētījumi liecina, ka DMT var veicināt neiroplasticitāti, iespējams, iedarbojoties uz šiem receptoriem, kas varētu izskaidrot dažus DMT pieredzes ilgstošos psiholoģiskos un emocionālos efektus, jo īpaši pozitīvos blakusefektus, par kuriem ziņo lietotāji.
PCP un DMT kombinācija rada unikālas problēmas un apdraudējumus to atšķirīgās farmakoloģiskās iedarbības dēļ. Šo divu narkotiku mijiedarbība kombinācijā varētu pastiprināt gan disociatīvo, gan halucinogēno iedarbību, izraisot intensīvus un neparedzamus pārdzīvojumus.
PCP iedarbība uz NMDA receptoriem var radīt atsvešinātību, anestēzijai līdzīgu stāvokli, kas varētu traucēt DMT raksturīgajam spilgtajam, ekspansīvajam pārdzīvojumam. Tā rezultātā lietotājs var nespēt atšķirt realitāti no halucinācijām, palielinot bīstamas uzvedības, negadījumu vai psihozes risku. Turklāt PCP iedarbība uz dopamīnu var pastiprināt paranoīdus vai psihozes stāvokļus, savukārt DMT serotonīnerģiskā iedarbība var izraisīt spēcīgas emocionālas svārstības, veicinot ļoti nestabilu garīgo stāvokli.
Šī kombinācija ir bīstama arī tāpēc, ka var izraisīt smagas fizioloģiskas sekas. Abas narkotikas var pasliktināt spriestspēju un kustību koordināciju, palielinot traumu risku. Turklāt lielas abu zāļu devas var izraisīt smagas komplikācijas, piemēram, krampjus, hipertermiju, kardiovaskulāru stresu vai pat elpošanas mazspēju. Nav šādu zinātnisku pētījumu par PCP un DMT specifisko mijiedarbību, taču abas vielas ir saistītas ar kaitīgām sekām, ja tās lieto atsevišķi, un to kombinēšana, visticamāk, pastiprina šos riskus.
Ņemot vērā, ka DMT intensīvā, straujā iedarbība un PCP ilgstošā, disociatīvā iedarbība atšķirīgi ietekmē neiromediatoru sistēmas, to kombinēšana varētu izraisīt haotisku un potenciāli traumatisku pieredzi ar lielu iespējamību, ka radīsies ilgstošas psiholoģiskas sekas, tostarp psihoze vai disociatīvi traucējumi.
Ņemot vērā visus apstākļus, mēs iesakām izvairīties no šādas kombinācijas.
Last edited by a moderator: